Tikko sastapos ar savu fobiju - zirneklis. Sabiedriskais transports un tusē pa pretējo sēdekli. Kareivīgi izstiepis savas pirmās divas kājas rāpo manā virzienā, it kā tiešām smietos par mani "booo" ! Tad viņš izdomā iekarāties pavedienā un laisties zemāk pie manis!
Skaidrs, ka es nevaru pilnā transportā tagad skaļi paust savu sašutumu vai dies pas mesties blakus tantei klēpī.
Mēs jau nebraucam līgani, šams tur forši šūpojas un grib iešūpoties man ģīmī!
Paldies dievam viņam laikam slikti palika un uzrāpās atpakaļ.
Manī ieslēdzās izdzīvošanas instinkts apvienojumā ar McGaiveru. Izvilku no somas salveti, bez straujām kustībām un nepazaudējot no redzes leņķa mazo draņķi. Savelkot seju grimasē, kas vēsta ka nebūt neesmu sajūsma veikt šo manevru, ievīstu to salvetē.
Mazliet atviegloti uzelpoju, bet joprojām seja kā citronu apēdusi, jo tas draņķis man ir tuvu, galu galā mūs šķir tikai salvete.
Mana maigā dvēsele neļauj to saspiest, tāpēc sāku domāt kā no tā atbrīvoties, nepiespriežot death penalty.
Atceros par pusdienu kārbu somā. There. Done.
Tagad braucu mājās ar zirnekli pusdienu kārbā.