Biš sevi šaustu, ka nepiegāju pie sava elka un galu galā nepajautāju kopīgu foto. Bet mēs sakomunicējām tepat internātā ar labiem vārdiem un nodomiem. Un man ar to pietiek.
Lekcija bija noskatīta jau mēnešus atpakaļ un darbiņš dāsni atvēlēja iespēju. Bija labi. Tagad, protams, atkal liekas, ka vo! Šitas ir tas ko es gribu darīt, ap ko ņemties utt. Un tad es patinu bildi atpakaļ un atgādinu sev ''zini ko, Tev tā ir ar dajebko''.
Ok. Labi. Ja reiz tā, tad kāpēc to dajebko vienkārši neņemt un nepamēģināt? Nu ja arī pavilciens ir tikai sākumā. Martyr/Heretic galu galā. Pamēģināt, paeksperimentēt un vairumā gadījumā iegūt pieredzi, no kuras izvilkt ārā 'eu, šitā gan nedariet'. Tas arī uz kaut kādām cilvēk-saskarsmēm attiecas. Sāpīga skola, bet nu johaidī, kādam tas IR jādara.

Šitā pamazām iepazīsti sevi grābstoties cauri visādām pašizziņas metodēm un failure vairs nav failure, bet lesson un wisdom. Un Močī tālāk! Bez pārmetumiem, vilšanās un visa cita melluma. Ar cilvēkiem gan tik gludi vēl ne. Tomēr, ka tai dvēselē iedirš, tad nezini kā ārā izkasīt un ilgi tur var pareiza lieluma, asuma birsti meklēt.

Mājā klusums. Viss guļ. Es pagulēju pēc vakariņām, tāpēc ''Hello, dear night! Ko mēs varētu sadarīt?''.

tipa off topic, bet vispār te nav topika:
Es cenšos nedomāt par to, ka GOT ir pēdējā sezona, ka reanimētais Lion King raisīs vājprāta raudas ar gaudošanu balsī, un ka tie kas šovakar bija uz Dagambu Arēnā, nepaņēma mani līdz ir dibeni.