Šobrīd tik daudziem apkārt ir nāves smaka, ka saprotu cik stulbi un kāds mēsls viss liekas, runājot par kaut kādām dvēseles būšanām. Riebjas sevī klausīties.
Tik ļoti vēss un ciets stāvoklis ir iemeties. Realitāte iesita pliķi? Brīdī, kad ēdot pusdienas Tēvs pie galda gandrīz aizrijās, nometu piederumus un trīcošām rokām sniedzu ūdens glāzi un klapēju pa muguru? Kas? Tā sapratne, cik ļoti patiesībā ir bail. Ka ne sūda neesi nekam un nebūsi gatavs!

Man nav ko pateikt tiem citiem, kas šobrīd jūt to elpu pakausī. Man ir neērti būt un vispār muti pavērt!
Kaut kāda bezspēcība. Nolemtība.
Negribas noiet no trajektorijas. Tikai truli iet taisnvirzienā ar dzelzsbetona ģīmi, izdarīt kas darāms un atkal atnākt atpakaļ. Kāpēc? Par ko es gribu sevi sodīt? par ko es uzņemos atbildību tādā veidā? Kam es tādā veidā izdaru pakalpojumu? Kam es taisos kaut ko šādā veidā pierādīt?
Es kaunos dzīvot dzīvi!? Kāpēc es apturu dzīvi savējo?

Kas tas par pajolismu.