Jaunais Gads iesācies ar herpes vīrusu. Tā ir, ka bučojas vējā. Tā jau būtu Teletūbijs Po, bet sestdien atkal jāsvin un jātēlo, ka ir ziemassvētki. Vakartērpam piemērots aksesuārs ir zobu pasta uz lūpas. Lai vai kā, visi kas apzvanīti zvilnēja dīvānos un max izdzēra vienu šampanieti vai nedzēra nemaz. Kā sarunājuši. Feinākais novēlējums kas tika dzirdēts ir: ''Paklau, bet Tu taču zini, ka Mēs vēl parādīsim tam 2019. Un pats labākais, ka viņš nezinās kurā brīdī''. Uz veiksmes vēlējumiem atbildot: ''Veiksme vienmēr ir vajadzīga. Tāpat kā uz Titānika! Tur arī bija daudz bagāti cilvēki. Bet visi taču laivās netika.''

Saimniecību apsargājot un kaķus nenomērdējot badā, sēdēju rezidences krāšņākajā nostūrī, sauktā par ''dzertūzi'' un apcerēju dzīvi - nu jau saldo (rokās man bija nožēlojama glāze, pildīta ar ''Mežezera'' dziru). Zaru būdā vai pilī, dēmoni mums vieni. That is how relatable we are. Par to, kas šobrīd man apkārt esošs acis priecē, bet kā vajadzētu tādu pašu karaliskumu savā iekšpasaulē dabūt. Un jā, varbūt pat tarakānus pret kaķiem nomainīt.

I can and I will . End of Story.

P.S. Laimīgu, Veiksmīgu un Zeltainu Jums Jauno Gadu, cibas Murmuļi.