Aizbraukšu ciemos pie vecīšiem un nekāds svētku mielasts priekš manis. Trīs ēdienreizes dienā un pēc katras pilna sajūta.
Jau 7am vicoju ar nūjām pa mežu. Apciemoju draudīgo Gauju, kas baisi rāma ar mellu aci raudzījās uz mani. Mežone tāda.
Mežs pasakaini pa nakti piesnidzis. Nosperto vakardienas vakariņu maizīti, iekāru egles zarā. Labu apetīti.

Cik paredzami izvērtās tas viss.
Tomēr. Atkal.

Omcis asarām plūstot centās nolasīt rindas.
Opis pēc vienas alus pudeles spēja tik izdvest :
- no kā Tu šito nošpikoji?
Pasmaidīju un atbildēju:
- no dzīves.

Pirms brīža valdošo kņadu, zākāšanos un visu citu trobeli, pārklāja klusums. Katrs kaut kur iekšēji apklusa. Aizvērās un beidza krist uz nerviem. Paklusējuši, nokaunējušies sevī izdomāja, ka laiks ir ēst.

Es necenšos un necīnos vairs. Tikai plūstu un ļaujos. Pieņemu to, kāds tas ir. Tāpēc ka laiks pats visu saliek pa vietām.

Kad ar vienu kamīnu par maz palielai akmens būvei un tiek ieņemts burrrrito stāvoklis. Murdoņa no segām:

H: - Kaut kāds gaišs..
G: - Mēness ir.
M: - ..un sniegs.
H: - ....Un bezmiegs.


Un viena pamodināta sūdu muša.