Šito tizkumu uz slēpēm.
Tad sāc vainot to, ka šis ir sešdesmito edišens, slēpes nav ievaskotas, ārā nav īstā temperatūra un vispār Tavs rumpis nav paredzēts slēpošanai.
Protams, ka viss vainagojas tajā, ka braucot lejā pa kalnu ar ātrumu 2km/h spiedzu kā aizkauts sivēns un pēc pāris metriem atgrūžoties no visa spēka nolādu to dienu, kad man ienāca prātā šī spīdošā doma.
Lieliski. Lejā tikts. Drēbes var izgriezt, bet ir pagājušas tikai 4min. Kopš uzkāpts uz slēpēm. Vēl jātiek cauri mežam un atpakaļ.
Man gribas novilkt nost visas drēbes cik man ir, un kāda rāceņa pēc es uzvilku salaveča cepuri, kas slīd uz acīm. Es varu apszvērēt, ka caur priežu zariem dzirdēju vāveru smieklus un attālu alņu sprauslāšanu. Cirks pa brīvu.
Sāk iestāties tumsa, bet es ne tuvu nevirzos atpakaļ. Galvenais ir nesalauzt kādu locekli savā tizlumā un nekļūt par svētku mielastu izsalkušajiem.
Cīnoties ar sevi, sešdemito zābakiem un astoņdesmito slēpēm, pie pēdējiem metriem gan nospļaujos un ņemu ekipējumu rokās. Finišā pa tumsu ierodas elsdams, pusizģērbies salavecis, bet lepns, ka vispār un tik.
Laiks pirtij. Es ir nopelnījis.