Omcis asarām plūstot centās nolasīt rindas.
Opis pēc vienas alus pudeles spēja tik izdvest :
- no kā Tu šito nošpikoji?
Pasmaidīju un atbildēju:
- no dzīves.

Pirms brīža valdošo kņadu, zākāšanos un visu citu trobeli, pārklāja klusums. Katrs kaut kur iekšēji apklusa. Aizvērās un beidza krist uz nerviem. Paklusējuši, nokaunējušies sevī izdomāja, ka laiks ir ēst.

Es necenšos un necīnos vairs. Tikai plūstu un ļaujos. Pieņemu to, kāds tas ir. Tāpēc ka laiks pats visu saliek pa vietām.