No rīta uz balkona dzert kafiju un pēkšņi sadzirdēt saksofonu. Labi un tālu skan. No pašas himnas līdz ''kur tu teci gailīti..''.
Bezgala sirsnīgi un mīļi, tas viss.

Tauta varēja būt atsaucīgāka, tā kā šis jau bija zināms labu laiku iepriekš. Nenoliegšu, shame on me arī, jo vakardienas Namejs mani nokautēja līdz šā rīta 9.00.
Bet thanks to new age, kaut ko no tā visa varam pabaudīt un redzēt arī vēlāk. Kaut tieši tik pat daudz, šī atskārsme apliecina to slinkumu piecelt dubanu un aiziet.
Enīvei, bet ne par to šoreiz baigi gribas jaunaviski kritizēt un utoties.
Ir cilvēki, ir idejas un ir reāla darbība. Un šoreiz tas ir par to. Par skaisti ieskandinātu rītu, par svētku noskaņas radīšanu, emocijām un smaidiem, ko tas viss ir izraisījis.

#LV100

Es gan varu papukstēt par ''Nameja Gredzenu'' jeb ''The Pagan King''. Holivuda mūs ir izlutinājusi, bet nevar nepamanīt to baiso haosu, kas valda uz ekrāna un starp kadriem.
Tas kontrastainais ''labs un ļauns'' iedeva pamatīgu pasakas sajūtu.
Lielu daļu izvilka camera crew un video montāža. Šoreiz uzslavas tiem, kas lielum-lielo darbu veic aizkadrā un parasti parādās titru pašās, pašās beigās.
Ā, nu protams, aktieriem visu cieņu vienmēr. Savu padarīja un godam. Tik, kas Keišam atgadījies, ka nevarēja savā balsī runāt, bet vajadzīgs voice-overs.


''Baltu Ciltis'' gan bija baudāms vēsturiskais gabals. Parāva vēlmi atraut vaļā mežonīgo, dzīvniecisko pirmsākumu sevī. Pat, ja mušmire jāņem palīgā.
Sagribējās ''pļavu'' iedzert.