Nestandarts
17 Novembris 2018 @ 11:54
 
Satikāmies vēlreiz pirms došanās prom pavisam. Maza bērna niķis, vēlāk jau smiekls un mazu solīšu dipoņa pieskandināja telpas. Kaķim tas bija, kas jauns. Paslēpās un nelīda ārā līdz viss noklusa. Saprotams.
Bērna dzīvīgums un rotaļīgums arī kā maza atriebe kaimiņiem. (back in my mind)

Par maz. Par maz tā laika. Lai atdzīvotos. Lai atdzīvotos sarunas un sapratne par to, ka..nu rekur esam. Tiekamies. Pēc tik gara laika.
Viss jau ir labi. Šis ceļojums bija nepieciešams Viņai. Un bija prieks dzirdēt to, cik ļoti Viņa to saprata tagad. Kāpēc ir tā, kā ir un ne savādāk. Ka viss ir savās vietās. Ka nav labi, vai slikti. Nav pareizi, nepareizi. Ir tieši tā, kā jābūt.
Man? Pilnīgs iekšējs miers. Apziņa par to, ka viss ir iespējams un attālums ir pat ļoti svētīgs. Tas ir savedis kopā un licis pietuvoties pat vairāk, kā jebkad dzīvojot cieši blakus.
Pat, ja ārēji tā nešķiet.

Es zinu arī to, ka sajēga nāks vēlāk. Kaut kas šobrīd ir ar zināmu aizturi. Kaut Zivis šodien uzdzen raudulīgumu.
 
 
Nestandarts
17 Novembris 2018 @ 12:23
piestāv laika vilnim  
 
 
Nestandarts
17 Novembris 2018 @ 17:06
 
Šodiena paiet bezgala slinki. Svecēs, vīnā un Netflix.