Šodien ievilku sevi krāsās. Atcerējos, cik ļoti bērnībā patika pasteļkrītiņi. Tad nu ņēmos mūrēties līdz ausīm. Da kāda tur švammīte! Pirksti ir labākais instruments.
Kaifs nav apdzisis. Ļāvos radošajam šodien.
Ūdenskrāsas gan man vēl nav saprotamas. Bet ar laiku.
Sūds ar visu ogli, zīmulis paliek mans best of the best (:

Tik vien tikt pāri iekšējam perfekcionistam un atgādināt, ka šis viss ir aiz tīrā prieka un skatoties uz rezultātu, sapaijāt sevi un neko nepārmest par to 2gadnieka iztēli, kas tur uz papīra valda.
Tādā ziņā tīrās šausmas. Raudāt gribas un visu triekt pret sienu.
Tā vietā gan sēžu un smaidu noķellētiem pirkstiem. (: