Tātad, pie kā es paliku..

Šodien Maiji saka, ka ir miskastē mešanas diena. Mūzikas arhīvs bez žēlastības tika patīrīts. Šito visu arī ilgi prātoju vai nevajadzētu nahrenizēt. Daudziem tas pat ietu pie sirds. Manai sirdei arī, droši vien.
Kaut kas man visu šo lika pārvērst par muzeju. Lai vēsture runā pati par sevi. Vai terapeitiski klusē.
Tajā pašā laikā izklausās pēc tādas bēgšanas no sevis. A bēgt no sevis ir pēdējais, ko vajadzētu darīt. Par to parūpēsies izkapts.
Šis ir mans iemēslotais dārziņš. Un visā šajā kūts smakā aug pa kādai puķei (nu jau). Ne tikai mežones kukaiņēdājas vai 'Dracunculus vulgaris', bet es pieļauju, ka arī kaut kas ar patīkamāku raksturu un aromātu.

Ņemieties, ka nu samīļot sevi arī no iekšienes, ne tikai no ārienes. Ne vien uzmest sevi uz kušetes pie masiera vai pie spoguļa retināt deguna spalvas ( mājās, ne jau pie masiera), bet arī ienirt savā mēslu kaudzē un rakt, uzrakt, izravēt un stādīt jaunas domformas, lai, galu galā, uzzied ar.
Kur pazaudējies, tur arī meklējies.