Pirmā diena aizvadīta. Mostos un gatavojos otram cēlienam. Vēl stundiņa jāšļūc ar kājam līdz notikuma vietai. Bet pohuj. Laba sajūta, ka kaut kas labs notiek tepat un vari aiziet mājās un nav jāuztraucas, ka esi lupata nekurienes vidū, ja nu gadās.
Es pat mazliet varu uzmest Indygo koncertu festivāla vidū, lai fucking runātu pa telefonu. Hell fucking yē , kā teiktu Sanctimony. Hah.
Bet ļoti ļoti visā šajā pasākumā pietrūkst kāds cilvēks. Nu tā, ka konkrēēēti. Līdz ar to neesmu līdz galam parauts.
Bet nevar, esmu absolījis nobliezties arī par kādu.

Normāli iekaifo tāds pasākums, kā vilkšanās nakts vidū pa dead end ceļu, priekšā migla, a dirsā mēness spīd un tālu tālu bliež metāls.
Skaisti, ka apraudāties var. Hah!

Jūtos ūber labi. Jo vēl pirms pasāciena, dabūju atzinību darbā no paša, paša ''ādas krēsla''. Tas bija mans mazais sapnis. Izspiest no tā cilvēka kādus labus vārdus savā virzienā.
Vienmēr prieks kādu patīkami pārsteigt. Necērēti.
Un tikai uz augšu kāpt un kāpt un nelikt vilties.
Iedeva tādu stabilu sajūtu.

Pie potītem pieauga spārniņi un burtiski izlidoju dzīvē, lai dotos mājās un divas dienas klausītos lielisku mūziku. Šobrīd viss ir un neko, ne vairāk, ne mazāk nevajag.
Un paliek pie tā, ka visi savā būtībā esam vieni, un visas mazās aizraušanās, pieķeršanās kādam, galu galā izzūd. Jā, tas viss arī ir jauki un ir baudāms mirklis. Bet cenšamies nekrist kārdinājumā, gabals ''pārāk tuvu''. Hah.

Viss, tēma beigusies.
Bliežam tālāk!

''Nu redz, parunā ar Tevi un paliec par cilvēku''.