Jūtos ūber labi. Jo vēl pirms pasāciena, dabūju atzinību darbā no paša, paša ''ādas krēsla''. Tas bija mans mazais sapnis. Izspiest no tā cilvēka kādus labus vārdus savā virzienā.
Vienmēr prieks kādu patīkami pārsteigt. Necērēti.
Un tikai uz augšu kāpt un kāpt un nelikt vilties.
Iedeva tādu stabilu sajūtu.

Pie potītem pieauga spārniņi un burtiski izlidoju dzīvē, lai dotos mājās un divas dienas klausītos lielisku mūziku. Šobrīd viss ir un neko, ne vairāk, ne mazāk nevajag.
Un paliek pie tā, ka visi savā būtībā esam vieni, un visas mazās aizraušanās, pieķeršanās kādam, galu galā izzūd. Jā, tas viss arī ir jauki un ir baudāms mirklis. Bet cenšamies nekrist kārdinājumā, gabals ''pārāk tuvu''. Hah.

Viss, tēma beigusies.
Bliežam tālāk!