Mūsu iekšējā pasaule ir privāta svētnīca, kur nav ļauts ieiet pat ar labiem nodomiem - līdz brīdim, kad būsim tam gatavi.
Būsim saudzīgi attiecībā pret citiem, ievērojot un respektējot to, ka viņš/viņa nav gatavs apzināt, apstrādāt, atrisināt un integrēt noteiktu attiecību problēmu.
Ir ļoti svarīgi pareizi novērtēt savas psihes izturības mēru. Cik tālu mēs varam iet šajā pašizziņas procesā, nekaitējot savam psihiskajam līdzsvaram?
Varbūt tieši tāpēc mēs baidāmies izzināt savas patiesās jūtas vai motivācijas. Mēs vienkārši atsakāmies atzīt to, ar ko nespējam tikt galā kā Noasa dēli Vecajā derībā. Atraduši savu tēvu reibumā kailu guļam uz grīdas, dēli aizgriezās un apsedza viņu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē novēršoties no fakta, ka viņu tēvs ir dzērājs. Arī mēs varam novērsties no pašām izaicinošākajām patiesībām vai uzmest tām vienu īsu mirkli tā vietā, lai uzlūkotu ar pārdroši tiešu un ilgstošu skatienu.
/Deivids Ričo ''Kad pagātne ir tagadne''/izteicās | What the fuck you were thinking?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}