Ok, es saprotu mūsu kultūras kontekstu utt., turklāt pati noteikti negribētu būt subordinētās darba attiecībās ne ar vienu savu ģimenes locekli, beeeeet man šajā vietā vienmēr rodas jautājums:
vai tikpat nicīga spurgšana ir arī visos gadījumos, kad, piemēram, advokātu birojā dēls strādā tēva pakļautībā? Nu, tur visādi "Šnejersons un dēls" kantori? Vai, kad veidojas arhitektu biroji - dinastijas?
OK, tūlīt sekos iebildums par atšķirībām starp privātu uzņēmumu un valsts (daļēji) dotētu augstskolu. Bet kā ir ar ārstu dinastijām valsts slimnīcās? Vai daktere Melka, strādādama sava talantīgā tēva vadībā, kaut ko zaudēja no savas profesionalitātes? Un daudzie jo daudzie līdzīgie stāsti?

Mani nevada nekādas īpašās simpātijas pret citētās intervijas varoni, es tikai gribu saprast, vai apķiķināšana attiecas tikai uz situāciju, kad cilvēks ir subordinētās darba attiecībās ar paša māti, vai arī - ar tēvu, brāli, māsu, vīru, sievu? Vai meita mātes pakļautībā būtu tieši tikpat apsmīnama, vai tomēr mazāk?