Ar savām uzvarām mēs palīdzam citiem cilvēkiem daudz mazāk. Daudz vairāk palīdzam ar saviem ievainojumiem.

…mums nekas nepienākas. Un katrā dzīves preambulā vajadzētu ierakstīt, ka dzīve ir smaga.

Ja man būtu jāizvēlas starp zināt un mīlēt, es pavisam droši izvēlētos mīlēt.

Jo biežāk mēs ļaujamies saviem ieradumiem un atkarībām, jo lielāka iespējamība, ka trausla taciņa mūsu smadzeņu neironu savienojumos kļūs par labi iebrauktu lielceļu.

Vīrietis nevar iztikt bez adrenalīna, riska, piedzīvojuma. (..) Tu vari ķert adrenalīnu nevis flirtējot ar aizas malu, potenciālo, pat neizbēgamo un bezjēdzīgo nogāšanos, bet, tiecoties uz kalna virsotni – uzņemoties atbildību, nenoraustoties no saviem sapņiem, pārvarot sevi un mīlot pašaizliedzīgāk. Un tur arī būs adrenalīns, tikai ar daudz lielāku pievienoto vērtību.

Vienmēr jau var atrast sievieti, par kuru būs ilūzijas, ka viņa pilnībā pieņems tevi tādu, kāds tu esi. Bet mana sieva mani pieņem, jau zinot visu par mani.

…visvairāk augam un visvairāk lauzti tiekam tieši tajās situācijās, kuras labprātīgi nekad neizvēlētos.

Jo vairāk pazīsti sevi, jo vieglāk piedot citiem.

Līdzjūtība ir par velti, bet cieņu vajag nopelnīt.

Drosme ir daudz vērtīgāka nekā atbilde, kas pretendē uz pilnību.
/Pēteris Sproģis/