Vasara un dūmi - "Neitrālā josla" / "No Man's Land"

Zinu, zinu, drusku zaimoju, piedod.
Nepateicu, ka "komēdija" vien salīdzinājumæ ar pirmsLietus filmu, kurā vispār nav ne mazākās norādes, ka pasaulē varētu eksistēt kas tāds kā humoors un smiekli.
Tad jau arī jāpiebilst, ka "musulmaņu bēglis" bija sarkastiska vārdkopa, kas realitātē parādījās vien birokrātu atskaitēs, jo visa ģimene bija laicīgāka pa laicīgu (vismaz par mani). Vienīgā Māļa reliģija bija sirsnīgums pret apkārtējiem un dzirksteļojošs humoors. Kā viņam to bija izdevies saglabāt, nudien nezinu. Mēs par to dullo vēsturi nekad, nekad nerunājām. Man bij bail, ka viņš no atmiņām vien savu gaišuma reliģiju varētu pazaudēt, un gan jau viņam pašam arī bija pa iemesliņam. Ai, šodien svētdiena. Bet svētdienās mēs, bariņš draugu allaž bijām gaidīti viņu ģimenes pusdienās, kas ilga no 1iem dienā līdz kādiem 6iem vakarā, un kurām Māļa mamma bija sākusi gatavoties vismaz no ceturtdienas. (Kamēr mēs jau ceturtdien sākām gavēt, jo negribējās saskarties ar namamātes izmisuma dusmām, ja kāds no "bērniņiem" pēc 5iem pirmajiem ēdieniem 3ajā saldajā atteicās no 4tās baklavas papildporcijas)

(Reply) (Parent) (Thread)

Bet filmu Mālis un Ivans tomēr noskatījās... Tieši pirms dažām dienām runāju ar vienu bij. Serbijas albānieti par to, vai ir iespējams skatīties filmas par karu pēc kara, un viņa teica, ka nē. Un atcerējos savus vecvecākus, kuri slēdza ārā televizoru pat pie mājiena par kādām kara tēmām.

(Reply) (Parent) (Thread)

Dažkārt ierēkšana ir vienīgais veids, kā var parunāt par karu. Mans vecfāteris, pieredzējis gan leģionu, gan Kolimu, par vislabāko grāmatu, kāda ir sarakstīta par karu uzskatīja Šveiku, kuru lasīja priekšā arī man pirms diendusas.

(Reply) (Parent)