Vasara un dūmi - "Солнечный удар" / "Saules dūriens"

- Всё можем, всё. Всё сами сделали, всё своими руками сделали
- Надо было перчатки надеть
- Надо было

Mihalkova grēku izpirkšanas kino - pēc lamāšanas par nepatriotisko "Saules nogurdināto" turpinājumu, kur karš ir tikai asinis, dubļi un mēsli, Ņikita Sergejevičs mēģina atgriezties pie tā operetiskā pižonisma, par kuru viņu reiz mīlēja padomju tauta, vismaz viņš tā domā. Vispār viņš daudz par tautu domā, piemēram, ka tai lielas nelaimes no 19.gs. literatūras un īpaši Darvina "Sugu izcelšanās" radušās.
Atsauces uz viņa paša vecajām filmām un Eizenšteinu gana glītas, kaut par jaunu ideju trūkumu liecinošas, atsauces uz "Titāniku" (pat zemūdens foto ieksitot) komiskas, atsauces uz Buņinu viltotas. No Buņina "Nolādēto dienu" niknuma filmā palicis tikai Kiščenko spēlētais rotas komandieris, kurš ir viens no trim izcili nospēlētiem aktierdarbiem, kas ir krievu kino nepieredzēti mazs skaits.
Kalita nospēlē labi, labāk kā gaidīju, ja ņem vērā, ka tā ir pirmā kinoloma un ļoti sarežģīta. Mulsums gan ir dabisks un visvairāk pieprasīts, jo kā gan citādi lai nospēlē jautājumu, kuru leitnants nedaudz kontuzēti čukst reizes padsmit "Как всё это случилось?"
Ņikita Sergejevičs nav no tiem, kuri atļaus atbildi uzminēt skatītājiem, tāpēc lieliskais serba Bikoviča varonis vispirms piemin kaitīgās grāmatiņas, bet pēc tam: "Зачем? Пусть это кто-то другой, пусть это как-то само и успокоились, страна большая, тут загадим, туда перейдём на чистую травку, там усядимся. Места много, обойдётся. Но не обошлось."

Vai padomju skatītājs Mihalkovam šo ieskaitīs grēku piedošanai? Izskatās, ka nē, jo tagad arī sarkanos komisārus atkal jāmīl, bet Ņikita atpaliek. Aпофеоз примирения, ziniet...