protams, ka salīdzinu. mēs visi to nepārtuakti darām un tas ir normāli. salīdzinu ar savu līdzšinējo pieredzi. resp., redzu visu caur subjektīvās pieredzes prizmu. tā ir katram. nākamais solis ir pieņemt. bet pieņemt var dažādi. tagad, lūk, ir jautājums, kā man viņu pieņemt. vai kā dumju bērnu, vai kā viltīgu sievieti, vai kā uz nerviem krītošu vīreni, kā uzmācīgu cilvēku, kā netaktisku, kā paviršu, kā nelaimīgu, vientuļu? tur ir daudz nianšu.. un šī pieņemšana/samierināšanās pašlaik mani veidojas..

otrkārt mēs abas ar viņu esam dažādās pozīcijās. viņa vienmēr esot gribējusi meitu, viņa ir māte, es ieeju viņas ģimenē - tad kāda velna pēc es to nejūtu?! kāpēc viņa nepieņem mani?! cik nav dzirdēts - man bija dēls, bet tagad ir arī meita. nu, nav tam cilvekam vēlmes mani pieņemt, to takš bez brillēm jebkurš var redzēt..
es ieeju viņas ģimenē, viņa manās asociācijas ir kā māte. esmu pie viņas gājusi un runājusi kā ar māti, kā ar draudzeni, kā ar pieredzējušu sievieti. viss, ko saņēmu - katra mana teikuma analīze un pēc tam kritika, aizdomas, salīdzināšana, ka ne tā daru vai domāju, ka nepareizi tīru māju etc. nekā pozitīva, nekā.. visu laiku aizdomas, ka es dēļ viņu naudas precos jeb vēl nez kādi man nodomi.. nu jopcik kaitina šitais!!!!! kā var pirmaja pazīšanās pusgadā nepārtraukti jautāt, vai mēs nestrīdamies! :E
jā, kad jautāju, kā viņai iet pa laukiem, ko dara, es to jautāju, jo man interesē. bet kas man vairs var interesēt, ja es neinteresēju un esmu tukša vieta?! nu nevaru vairs. man sevis žēl.. :`(