:DDD 'bmaķ ar ārā, es Tevi saprotu! :D Man jau izstrādājies cits niķis: tā kā mīļā māmiņa parasti, man zvanot, dod vadošus norādījumus, kas vairāk sievai domāti, tad es, kad jūtu šādu sarunas pavērsienu, pārtraucu viņu un dodu trubu sievai - nafig man kā papagailim visu tūlīt atkārtot? Un tad es ir drošs, ka nekā neaizmirstu. :P Un arī sarunas kļūst īsas un konkrētas.
Katrai mammai savs bērnC ir tas svarīgākais - ja reiz viņu nekrata, kā jūties Tu, kapē' Tev jāuztraucas par viņu? ;))
A tas labi, ka nu jau vari pasmaidīt par vīreni - drīzumā nevarēsi smieklus valdīt, viņu ieraugot! :DDD