Ar visu savu pašpietiekamību, ir kāds cilvēks, kas man ir gandrīz elka vietā. Gandrīz. Kā piemērs, kā paraugs, kā liesmiņa, kas izgaismo ceļa stabus..
Mans dziednieks. 'Nejaušs' skolotājs. Viņš. Kas mani tik spēcīgi reiz lauza. Tik dziļi sāpināja. Tik brutāli.
Esmu aizkrāsojusi visu ar draudzības krāsām un vairs neko nesaku. Viņš zina, es arī. Bet par to vairs nerunājam. Starp mums ir tikai dao. Un tā vajag būt. Laikam?..
Toreiz viņš likās pārsteigums un nesaprotamais, nesasniedzamais, bet jāapgūstamais. Tagad tas toreizējais 'viņš' ir apgūts. Bet pa šo laiku notikušas lielas pārmaiņas un viņš atkal ir kaut kur tik tālu.. Tik tālu savā izpratnē, izaugsmē, bet tajā pašā laikā.. Tikpat nemainīgi pretrunīgs.
Dao.
Ideāls.