It kā pret - nevajagot mākslīgiem līdzekļiem mazināt ciešanas un dzemdēt ūdenī, šķiet, jau nav arī dabīgi, ūdens tomēr nav cilvēka dabīgā vide.
Bet nu galvenais jau nav, ko tieši Lazarevs domā, jo nevajag aizmirst, ka viņš ir vīrietis un ir lietas, ko nekad dzīvē nesapratīs, tāpat kā uzskata, ka sievietei vienmēr jāmīl vīrs un viss jāpiedod.. :P Bet vispār - tā ideja. Par Paradīzes dārzu, par cilvēka pazaudēto Dievu un atpakaļceļu pie viņa. Tas man ļoti patika. Par to, ka šis ir milzīgs mīlestības mirklis. Ja runā primitīvi, es to saprotu kā iziešanu no fiziskā ķermeņa un pievienošanos augstākajiem egregoriem. Kā meditācija, lūgšana.
Un tas viss jādara ne tik daudz sevis dēļ, cik bērna dēļ. Mēs esam pārāk bezatbildīgi nākamo paaudžu priekšā.