Tā domā Tu :)))))) Bet Tu jau nevari zināt, kā domā Viņš :))))))))

PS Zini, šis citāts no Lazareva stāsta aizķēra līdz asarām..
Tas bija Kubaņā. Es toreiz biju mazs puika, gadi 10. Pilsētiņa neliela.
Mājas lielākoties no koka. Kā bija nebija, viena māja aizdegās. Kamēr
skraidīja šurpu turpu, izsauca ugunsdzēsējus, māja praktiski nodega. Te
pēkšņi atcerējās, ka mājā palikusi piecgadīga meitene. Kad uguns nodzēsta,
ieskrien pārogļojušajā mājā, lai kaut līķi atrastu, skatās: vienā no istabām
viņa savā kleitiņā mierīgi stāv uz grīdas un viņai visapkārt apmēram metra
rādiusā nekas nav sadedzis. Sāka viņu izjautāt, ko viņa jutusi un ko
redzējusi:
- Kad viss aizdegās, - viņa stāsta, - es gribēju izskriet no mājas, bet
nevarēju, tad es nostājos istabas vidū un stāvēju. Pēc tam palika ļoti
karsti. Vēl pēc tam redzu - pie manis pielido kaut kādi puisēni ar
spārniņiem, sāk savus spārnus ap mani plivināt, un man paliek vēsāk. Tā arī
plivināja, kamēr uguns neapdzisa.

Es pēc tam mēģināju iegūt informāciju. Pagājis pārāk daudz laika, turklāt
informāciju biju ieguvis ne no aculiecinieka. Bet, pēc visa spriežot, pie
viņas bija salidojušas nākamo bērnu un mazbērnu dvēselītes, kurām vajadzēja
viņai piedzimt. Ja mazbērnu un bērnu dvēseles ir tīras un viņām ir jāparādās
šajā pasaulē, viņu vecāki bieži izdzīvo pat tad, kad izdzīvot teorētiski nav
iespējams. Un tad notiek tas, ko saucam par "mistiku", "brīnumu" vai īpašu
"zīmi".