Man pārsteidz vairākas lietas:
- kā dzeina visu uztver TIK personiski [ja es citēju, tās nenozīmē, ka par tevi, es par vakardienas tēmu rakstīju. un par tavu poustu kāds cits bija minējis, tā arī paskatījos],
- kā viņa par visu paspēj pasūdzēties savā žurnālīti un meklēt mierinājumu pie saviem uzticamajiem [kuriem šoreiz vispār maza saprašana, par ko vakar bija runa, kas un kā notika, kas par krāšņiem komentāriem!],
- bet galvenais - kā viņa sevi par tik labiņu pataisa!

Džeina, aizmirsi, kā vēl pagājušogad, apm. septembrī paņirdzi par manu bildi, kur es stāvoklī??? Ko?
Ak, piedod, kurpēm, kuras uz to brīdi biju uzvilkusi, bija 3cm papēdītis!

Es jau nerunāšu par taviem ntajiem komentāriem, kur ņirgājies, tas bija gadu, pusotru atpakaļ. Un tāpēc es tevi atdraugoju, man apnika tavas ņirgas lasīt. Un tāpēc arī esmu nobanojusi, jo tava liekulība man uzmet sliktu dūšu.

( blablabla )