Patika nesen dzirdēta doma par to, ka sieviete piedzimst, lai dotu. Jaunības maksimālismā viņa atdod otram sevi visu. Viņa mīl, dzemdē bērnus, velta sevi mājai. Un tikai ar gadiem saprot, ka jāmācās ir ņemt [kam es pilnībā piekrītu]. Citādi pēc 30, ap 40 izsīkst spēki un viss ir līdz kaklam, bērns, vīrs, virtuve. Un gribas brīvību.
Savukārt vīrietis piedzimst, lai ņemtu. Un tikai ar laiku saprot, ka ir arī jādod. Respektīvi, dzīve, situācijas, sievietes liek to saprast. Tāpēc ar gadiem, ar briedumu vīrietis paliek tīkamāks, viņš prot izteikt komplimentus, dāvināt, cienīt, pat uz rokām nēsāt. Viņš saprot, cik tas ir svarīgi.
Rezumē tajā visā bija tāds, ka pārī ir svarīgi šis ņemšanas un došanas līdzsvars. Grūti nepiekrist :)