Es zināju - ja rīts sākas ar smiekliem, seko asaras. Skumji, patiesi.. Par to pašu. Nenotikušo. Nebijušo. Nepiepildīto. Sagrauto. Nosvītroto. Izplēnējušo. Apdzisušo.
Cieši pievērt plakstus un nopūsties. Laiks iet, bet šis tas nemainās..

Šīs brīvdienas manī ir it kā iepludinājušas daudz gaišā. Cik primitīvi tas skan.. Bet - jā.. Lielāka pacietība, iecietība, miers, smaids. Sakārtotāka enerģētika. Līdzsvars! Varbūt tāpēc, ka pirmoreiz tā pa īstam baznīcā palūdzu ne jau par sevi, bet par cilvēkiem, par Visu, visiem?..
Cik patiesībā grūti baznīcā domas sakārtot! Tu ieej kā mazs haosiņš, centies sevi sakārtot un no paša atkarīgs, kāds iznāksi..
Skatījos ZSvētkos līdz 3iem naktī Vatikāna dievkalpojumu. Cik nu skatījos.. Fonā ļurkstēja, šādas tādas frāzes padzirdēju. Vienā rokā butele, pie otras kaķis. Un domu gūzma. Atklāsmes. Atmiņas par Romu un Vatikānu. Jā, 4, tas ir gandrīz kā pirmo vīrieti nekad neaizmirst ;)))))

Mīļākais un agresīvākais cibiņš - kā nu kuram, kā nu kuram.. ;)))

OMG, visu ko varu paciest - nav skābekļa, smird pēc kafijas, aizvērtas žalūzijas, tizls muzons, bet tagad.. Pēc kaķu barības ož! Pritons gatavais!