Palasījos, sapratu, ka tev tā lieta pavisam nopietna! Man vairāk sanāk, ka bail no saslimšanas, jo katrs nieks man liekas, ka varētu būt kaut kas šausmīgs no kā miršu :) Kad 80-tajos plaši sāka apspriest AIDS tēmu, tad man likās, ka esmu saslimusi. Ā, tad vēl man mazākajās klasītēs bija bail no reaktīvajām lidmašīnām, jo likās, ka sākas karš, ka metīs bumbas... Bet tā bija padomju laika trauma, jo 1.klasē bija tāda lasāmā grāmata ar stāstiņiem par Ļeņinu, par karu u.tml. Tieši kā radīts mazam 7-gadīgam bērnam,vai ne?
Bet nāve mani baida ar to, ka viss notiks, bet manis nekad, nekad nebūs... Es to nespēju aptvert! Tāpēc mēģinu meklēt info un apstiprinājumu tam, ka nāve- tas vēl nav viss!