Nolasīju trīsgadniekam lekciju par patstāvību — jo lielāka viņa kļūst, jo patstāvīgākai jākļūst: pašai jāslauka sev deguns, dibens, pašai jāuzklāj sev sega, pašai jāvelk kurpes, es viņai varu parādīt, kā un ko darīt, un palīdzēt, bet jādara pašai. Brīdi apdomājās un savu biezpiena sieriņu brokastošanai sadalīja pati.

Lekcijas lasīšanas iemesls radās jau sešos no rīta, kad viņa paziņoja, ka gulta esot slapja. Pa nakti vēl lieku pamperus, reizēm tie ir sausi vēl no rīta, reizēm viņa tos pa nakti norauj nost, reizēm tas beidzas ar slapju gultu. Šorīt novācu visu slapjos palagus, iedevu viņai jaunu segu un pats aizgāju gulēt tālāk, tad nu viņa sāka čīkstēt, ka [man] vajagot segu uzklāt [viņai].

Viens no viņas iecienītajiem izteicieniem: "Nūū ja!" kas manai ausij izklausās mazliet savdabīgi.
Bet tāpat pēdējā laikā mazliet brīnos par viņas atbildēm uz jautājumiem, kas nav jā/nē tipa jautājumi. Tādas atbildes viņa parasti sāk ar "Nē, ...", kas arī mani izbrīna, bet šodien aizdomājos, ka tas "nē" un "nū ja" ir kaut kā modificēts un pārņemts igauņu valodas vārds (varbūt "nii").