Pēdējos vakaros nevaru viņu aizmidzināt bez skandāla. Ar visu to, ka audzinu sevī pacietību, tomēr pēc padsmit reizēm, kad esmu nolicis viņu "slīpi", iedevis sulas pudelīti, paņēmis knupīti, paņēmis pudelīti, iedevis knupīti, nolicis viņu slīpi, iedevis sulas pudelīti, paņēmis sulas pudelīti (un tā tālāk, kā jau teicu, kādas padsmit reizes), man nervi vairs netur. Sakliedzu uz viņu, sapurinu (šajā brīdī es sevi kontrolēju, lai nepārkāptu robežas, ar visu to, ka esmu dusmīgs), lieku gultā atpakaļ. Uz brīdi nomierinos, bet vēl piecas tādas reizes, liekot viņu atkal guļus, un es atkal zaudēju savaldību. Mēģinu runāt mierīgi, lai arī esmu piespiedis viņu sev klāt, un manu, ka arī viņa ir uzvilkusies. Tad pēc kāda brīža, kad atkal jūtu, ka netur nervi, izeju no istabas, izslēdzu visas gaismas, un ļauju viņai raudāt. Pēc 5 min atgriežos mazliet nomierinājies, viņa arī šķiet nomierinājusies, lai arī noraudājusies. Kādu brīdi ir miers, un tad atkal sākas no jauna.

Nevaru saprast, kur ir problēma. Vai viņai ir par karstu? (Termometrs sabojājies, nezinu, cik šodien iekšā grādu, bet jūtu, ka ir silti, virs +22.) Vai viņai pietrūkst dienišķā kontakta, kamēr esmu darbā? Nav ērti? Nepatīk gulēšanas drēbes? Par skaļu mūzika? (Šis pēdējais gan nav vērā ņemams apstāklis, jo skandāli notiek arī tad, kad nekāda mūzika neskan.) Varbūt vienkārši gaisma spīd acīs un nevar aizmigt?

Man pašam pietrūkst atbalsta. Nav kāda, kas nomainītu, kad esmu pārāk satraucies, nav kāda, kas objektīvi aizrādītu, ja daru ko nepareizi (ieteikumus pilnīgi no malas gan es droši vien nepieņemtu).

Esmu satraucies un mani moka vainas apziņa, ka esmu pārāk skarbs pret viņu.

Biju te viendien pierakstījis telefonā sarakstu, kādus vārdus vēl viņa saka, bet vispirms pie frāzēm:

"kaķ'ssakņāāāūū", izrunā visu kopā, kas nozīmē, ka kaķis saka ņau, ar to viņa komentē, ka kaķis kaut ko ir teicis un, piem., grib ēst;
"sunssakvau", mazliet mazāk skaidri nekā iepriekšējo, šo viņa mēdz teikt vienā un tajā pašā vietā pie autobusa pieturas (kur arī gandrīz vienmēr kāds suns rej) :)
vecmāmiņa mēdz viņai mācīt arī to, kā "saka" citi dzīvnieki, bet vēl neesmu novērojis, ka viņa to atkārtotu, ja nu vienīgi cūkas rukšķēšanu :)

kucis vai kucī[tis], ļoti svarīgs vārds viņas leksikā, nozīmē knupīti;
kanka ir pankūka, stabili iegājās viņas valodā, kad pirms 1-1,5 mēneša bija atbraukusi tālāk dzīvojošā vecmāmiņa un cepa pankūkas; ātri vien viņa sāka šo vārdu lietot jebkādu ēdienu apzīmēšanai (tādu ēdienu, kas ir uz galda, piemēram). Tagad lieto retāk, bet vēl šovakar ievēroju, ka viņa šādi nosauca plova atlikumu uz pannas;
Kālē ir Kārlēns (kā tiek saukts mans brālis jau gadu desmitiem) — tā kā viņš dzīvo K. ielas mājas augšstāvā, un bieži vien viņš no apakšstāva tiek saukts, saucējam nostājoties trepju apakšgalā un saucot "KĀRLĒN!", tad šito vārdu (un Kārlēna saukšanu) praktizē arī mazais prātvēders :D
tamma ir tomāts;
vēl viņa cītīgi mācās teikt traktors, bet es to nevaru atkārtot (traktorus "satiekam", kad tie mēdz tīrīt Rīgas ielas, piemēram);
bez traktora viņa atpazīst arī automašīnas un autobusus (un man šķiet, ka viņa saka auto, turklāt par autobusiem un automašīnām mazliet atšķirīgi, bet šobrīd neesmu drošs, kā tieši);
puņķi ir, protams, puņķi, arī tad, kad tie ir pavisam niecīgi puņķi, kas mazliet tek un/vai ir jāizšņauc;

Kad ģērbjamies, tad plus/mīnus visu komplektu viņa var nosaukt:
šalle;
cepu (var būt cepure, var būt cepums, atkarībā no situācijas);
cimm — cimdi;
zāba ir zākaki;
biks[es] viņa jau agrāk bija iemācījusies, bet tagad lieto to retāk; tāpat neesmu dzirdējis, ka viņa teiktu "jaka" (varbūt vienkārši neatpazīstu);

buc — kad viņa nokrīt un/vai sasitas, arī tad, ja nav ne sāpīgi, ne jāraud, viņa mēdz šo faktu atzīmēt, nosakot "buc";
viss — piemēram, kad ir [uz to brīdi] paēdusi un ies prom;
tur! tur! (mēdz izklausīties arī kā ķu! ķu!), parasti pavada ar žestu, norādot uz virzienu, kur viņai vajag; šie mēdz būt arī pirmie vārdi pēc pamošanās, kad esmu viņu izcēlis no gultas un paņēmis rokās;
kāp un kāpu — piemēram, kad viņa pati kaut kur grib kāpt;

Daudzas savas vajadzības viņa joprojām pauž ar skaļu īdēšanu, piemēram, kad grib, lai viņu paceļ augšā, nostājas blakus ar izplestām, uz augšu paceltām rokām un īd: "ēēēēēē" :) Tad vēl man šķiet, ka viņa mēģina nodziedāt (nodungot) dziesmas raksturīgāko melodiju, kad grib, lai to uzlieku (un man šķiet, ka viņa bieži to prasa).

Ir vārdi, kuri viņai iepatīkas, un tad viņa to var daudz atkārtot, piemēram, sildītājs (ventilators, kas mums ir guļamistabā un ko mēdzu ieslēgt).