Attiecīgi arī visas pārējās jomas. Un vissliktāk notiek tad, kad kaut ko ne pārāk iepriecinošu es atzīstu pati sev. Vienkārši nedrīkst ieslīgt nopietnākās pārdomās. Ja tā nedara, tad rezultāts vienmēr ir labāks, kā cerēts! (Vienīgi tāpēc man ir problēmas ar izteikšanos, jo es lietas nesaucu īstajos vārdos).
Current Mood: pašuncitapmierināts
Current Music: Soul central: Strings of life

Diespas, cik ātri ziņas apskrien pasauli.
Current Mood: moraļņiks
Current Music: Goldfrapp: Fly me away

Paldies hokejam, jo, pateicoties, tam, man ir palaimējies mājās nokļūt ātrāk tieši tad, kad man to visvairāk vajadzēja.

Zināmu netīksmi man sagādā apziņa, ka, ja diena ir neizdevusies, tad man tas ir kā pašapmierināts prieks, kad iedomājos, ka braukšu mājās un domāšu sliktas domas, pārdzīvošu un lādēšos. Nu izteikts mazohisms! Pie tam, ir jāatzīst, ka tā priekš manis nav normāla situācija, ka sliktās emocijas asaru veidā es neesmu izlaidusi ārā nu jau vairākus mēnešus. Ja piedomā, tad es pat gribot to nevarētu izdarīt arī vēl šodien.

Un tagad, jāķeras pie viena no sliktās dienas izraisītājiem - mācībām, kuras man lēnām tomēr piegriež skābekli. Bet kā es varēju mācīties, ja man visu laiku bija tā! :)

Beeet pilnīgi viss būs kārtībā, ka es jums saku :)
Current Mood: lazy
Current Music: Deep dish: Flashdance

Pirmā lieta, ko jau vakar izvilku ir tas, ka ar mani viss ir kārtībā, kamēr apkārtējie nesāk aizrādīt, ka tā taču nevar, tas nav normāli, bla bla.. Kad saklausos tādas runas, tad tiešām sāku iedziļināties, un pati sākt saprast, ka, jā, tā tiešām nevar. Kā lai spēj to neņemt vērā? Un, vai labāk nav ņemt?
Current Mood: dirty

UPD: Vēl ir iespēja, ka vakar notika kaut kādas vampīriska rakstura darbības :D
Current Mood: sick

Vakar pa radio dzirdēju, ka veikts kaut kāds pētījums par to, kuru profesiju pārstāvji ir laimīgākie cilvēki, kuru nelaimīgākie. Tieši kā cilvēki, nevis profesionāļi. Protams, ka juristi bija minēti kā paši nelaimīgākie. Gribot negribot man tam ir pat jāpiekrīt, jo tas viss nepaliek bez sekām, tās negācijas, ar kurām ir jāsaskaras ikdienā, stress. Piemēram, ja jārisina kāzusi, kuros attēlots kā no cilvēka lēnām notecina asinis, nogalina savus vecākus, mātes nogalina bērnus pamazām, samazinot ēdienu devas, nogalina jaundzimušos, noslīcinot spainī, vīrs līdz nāvei nospārda sievu, kura gaida bērniņu.. Arī civiltiesībās tiek risinātas problēmas, bankroti, saistību neizpildes, meli, shēmas. Domāšana automātiski paliek tāda veida. Arī prakse Bērnu un ģimenes lietu ministrijā nav tas patīkamākais, jo tur ir pilns ar dokumentiem, aktiem, protokoliem, kur notiek viss tas pats:  vecāki klopē savus bērnus, dzer, bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, fiziskiem trūkumiem. Ja ir jālasa dokuments, kuru rakstījusi māte 40 gadu vecumā, bet, kas izskatās tā, it kā to būtu rakstījis bērns pirmajā klasē, tad.. man paliek skumji, man nolaižas rokas. Protams, es priecājos, ka man nenākas ar to personiski saskarties, ka mana dzīve ir kā rozā mākonītis, bet nepatīk arī, ka tā vispār ir.