Paldies hokejam, jo, pateicoties, tam, man ir palaimējies mājās nokļūt ātrāk tieši tad, kad man to visvairāk vajadzēja.

Zināmu netīksmi man sagādā apziņa, ka, ja diena ir neizdevusies, tad man tas ir kā pašapmierināts prieks, kad iedomājos, ka braukšu mājās un domāšu sliktas domas, pārdzīvošu un lādēšos. Nu izteikts mazohisms! Pie tam, ir jāatzīst, ka tā priekš manis nav normāla situācija, ka sliktās emocijas asaru veidā es neesmu izlaidusi ārā nu jau vairākus mēnešus. Ja piedomā, tad es pat gribot to nevarētu izdarīt arī vēl šodien.

Un tagad, jāķeras pie viena no sliktās dienas izraisītājiem - mācībām, kuras man lēnām tomēr piegriež skābekli. Bet kā es varēju mācīties, ja man visu laiku bija tā! :)

Beeet pilnīgi viss būs kārtībā, ka es jums saku :)