Vakar pa radio dzirdēju, ka veikts kaut kāds pētījums par to, kuru profesiju pārstāvji ir laimīgākie cilvēki, kuru nelaimīgākie. Tieši kā cilvēki, nevis profesionāļi. Protams, ka juristi bija minēti kā paši nelaimīgākie. Gribot negribot man tam ir pat jāpiekrīt, jo tas viss nepaliek bez sekām, tās negācijas, ar kurām ir jāsaskaras ikdienā, stress. Piemēram, ja jārisina kāzusi, kuros attēlots kā no cilvēka lēnām notecina asinis, nogalina savus vecākus, mātes nogalina bērnus pamazām, samazinot ēdienu devas, nogalina jaundzimušos, noslīcinot spainī, vīrs līdz nāvei nospārda sievu, kura gaida bērniņu.. Arī civiltiesībās tiek risinātas problēmas, bankroti, saistību neizpildes, meli, shēmas. Domāšana automātiski paliek tāda veida. Arī prakse Bērnu un ģimenes lietu ministrijā nav tas patīkamākais, jo tur ir pilns ar dokumentiem, aktiem, protokoliem, kur notiek viss tas pats:  vecāki klopē savus bērnus, dzer, bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, fiziskiem trūkumiem. Ja ir jālasa dokuments, kuru rakstījusi māte 40 gadu vecumā, bet, kas izskatās tā, it kā to būtu rakstījis bērns pirmajā klasē, tad.. man paliek skumji, man nolaižas rokas. Protams, es priecājos, ka man nenākas ar to personiski saskarties, ka mana dzīve ir kā rozā mākonītis, bet nepatīk arī, ka tā vispār ir.