draugs, es nedomāju, ka Tu esi bijusi "morāls kroplis". mental health issues nekad nav tā cilvēka vaina, kuram tās ir. protams, ka ir nepatīkami apzināties, ka esi bijusi tādā situācijā, protams, ka tas ir trakāk, nekā lielākā daļa cilvēku jebkad piedzīvos. bet katrs dzīvē ir izdarījis kaut ko tādu, par ko ir kauns, un lielākoties cilvēki, kas tam ir bijuši liecinieki, par to nedomā ne uz pusi tik slikti, kā cilvēks pats. domāju, ka neviens, izņemot, kā izskatās, Tevi pašu, Tevi nenosoda.

jā, Tu vari domāt, ka citi cilvēki ar šo pieredzi ir kaut kā "aptraipīti". bet tikpat labi Tu vari arī domāt par to, ko viņi no tā ir ieguvuši, iespēju saprast lietas, kuras varbūt nekad nenonāks citu cilvēku redzeslokā, iespēju būt Tev līdzās atveseļošanās procesā, būt daļai no tā - kas (protams, nevaru galvot, ka tā domā visi, bet man šķiet loģiski tā domāt) ir neaprakstāmi tādā ziņā, ka ļauj apzināties cilvēcisku būtņu resilience, spēku, izturību, spēju pārvarēt neticamas grūtības, plus vēl, ja esi bijis daļa no uzlabojumu procesa, apziņa, ka esi varējis būt tajā instrumentāls, palīdzīgs, tas ir milzu ieguvums. ticība sev un citiem, ka grūtas, samudžinātas situācijas var atrisināties.

es arī domāju, ka "nedomāt un nejust" nevar būt risinājums, jo apspiest to, kā par šo jūties, ilgtermiņā jau neko nelīdzēs. dzīvot uz priekšu - jā, bet tikai, atrodot mieru ar šo savas dzīves daļu. šis ir nereāli personisks jautājums un skaidrs, ka nav uz to jāatbild, bet vai Tu šo kaut kādā veidā risini ar profesionālu atbalstu, tb, izmanto kāda psihoterapeita vai vismaz psihologa palīdzību, ilgtermiņā, nevis tā, ka pāris vizītes akūtai sāpei un viss? ja ne, tad tas varētu būt kaut kas, ko apsvērt. es līdz galam nezinu, kā ar tā atrašanu (jo es eju pie savas terapeites par maksu), bet zinu, ka jābūt arī valsts apmaksātām opcijām.

bužibuži, zvēriņ. Tu esi pilnīgi ok ar visu savu vēsturi.