Ziņas no rōzā poniju un vienradžu pasaules - Post a comment

Šodien man bija pirmā datormācība un pirmā ātrrakstīšana. Vispār jau abus māca viena un tā pati tante, kas vienlaikus ir arī grupas audzinātāja, un dalījums tāds tīri mākslīgs. Nodarbība bija ievērības cienīga ar to, ka mēs datoriem nepieskārāmies. Tantei patīk runāt.

Par ko tad mēs runājām? Par iekšējās kārtības noteikumiem, par to, ka MyKoob būs ātrākais pēc pāris nedēļām, par organizētu nokavēšanu, par stipendijām, par klases uzkopšanas un miskastes iznešanas dežūrām, par to, ka šis tas ir grupas iekšējās lietas un jo mazāk zina ārpus grupas, jo mierīgāka dzīve mums pašiem. Nākamnedēļ uz skolu nākšot bankas pārstāvji, lai visiem atvērtu kontus un izgatavota skolēna ISIC.

Pēc tam mēs iepazināmies. Audzinātāja stāstīja par savu privāto dzīvi, gribēja, lai mēs par savējo stāstām. Tā nu šajā pusgrupā — krietni tukšākajā pusgrupā, jo tā ir rīta pusgrupa — ir cilvēki no 20 līdz 37, bārmeņi, studenti, Rimi kasiere, kas pametusi ķīmijas studijas un meklē dzīves jēgu, diplomēts pavārs, kam riebj viņa profesija, sieviete, kas jau strādā par lietvedi un kam vajag papīru un varbūt ko arī drusciņ uzzināt. Sevi iepazīstināju kā kašķīgu personu, kam patīk pagrūtināt sev dzīvi.

Mācīšos rakstīt pareizi — ar desmit pirkstiem. Datormācībā cerams izliks atzīmi par skaistām acīm balstoties uz universitātes papīriem. Par saskarsmes psiholoģiju gan mani māc šaubas, vai manas daudzās un dažādās psiholoģijas būs gana labas.

Un vēl uzzināju, ka oficiāli prakse ir piecas dienas nedēļā astoņas stundas dienā. Gribi ko sakarīgāku, meklē praksi pats. Ceru nopraksēties skolā, kurā strādāju. Tas ir biedējošākais fakts tiem daudzajiem, kas man atzinušies, ka ar domājuši par šo arodskolu.