Sākuma es izlasīju grāmatu. Pirms pāris nedēļām draudzene iedeva man to rakās ar vārdiem "Izlasi šo. Tas ir tieši tas, kas tev šobrīd vajadzīgs". Un viņai kā vienmēr bija taisnība. Galvenās varones problēmas un emocionālais stāvoklis filmas sākumā lielā mērā korelēja ar mānām tā brīža situāciju dzīvē. Izlasīju, patika. Krieviski ir tāds lielisks vārds "жизнеутверждающая", kuram es nekādi nevaru atrast analogu. Šī grāmata ir tieši tāda, ļoti жизнеутверждающая.
Aizvakar noskatījos filmu. Ko nu salīdzināt, protams, grāmata ir labāka. Bet arī filma nebūt nav no kategorijas "noskaties-un-aizmirsti". Lasot grāmatu, kaut kā ar grūtībām varēju iedomāties Džūliju Robertsu galvenajā lomā. Taču noskatījos filmu un sapratu, ka tieši viņa un neviens cits vislabāk atbilst šai lomai. Nosacīti filmu var sadalīt trijās daļās "Itālija", "Indija", "Bali". Garšīgākie skati pirmajā daļā, garīga miera un iekšēja līdzsvara meklējumi otrajā un mīlestība trešajā. Neskatoties uz filmas dramatiskumu (vientulība, tukšums, vienaldzība...) kopīgais iespaids pēc noskatīšanās ir patīkams un viegls. Protams, var apgalvot, ka tas ir "stipri idealizēts jaukās sievietes (Džūlijas Ribertsas) sevis atklāšanas ceļojums ar smukām dekorācijām un diezgan seklu austrumu garīguma uztveri" (Kirk Honeycutt). Jā, varbūt, whatever. Tomēr es uzskatu, ka ne jau nepamatoti gan filma, gan grāmata ieguva tik plašu popularitāti. Ja tā spēj izklaidēt un atstāt patīkamu iespaidu - tā ir laba. Ja tā spēj uzrunāt un iedvesmot kādu pārmaiņām dzīvē - tā ir lieliska.
I feel: peaceful
I hear: Walter Wanderley - Cried, Cried (Chorou, Chorou)
4 comments | leave a comment