Šonakt noskatījos Dorianu Greju. Manas bailes skatīties šo filmu izrādijās pilnīgi pamatotas. Ļoti mīlu Oskara Vailda grāmatu "Doriana Greja Portrets", bet filma man absolūti nepatika. Vai nu es nemāku lasīt, vai nu šī filma ir nožēlojama imitācija. Pilnīgi sāpēja skatīties. Ja filmā būtu mazāk asins un citu "specefektu", bet vairāk no Vailda, ekranizācija būtu daudz daudz labāka. Es pat pieļauju, ka pati par sevi filma ir laba. Man vienkārši ļoti patīk grāmata. Varētu tagad secināt, ka būs man mācība - neskaties to, kas patīk uz papīra. Bet tikai līdz nākamai reizei, kad ziņkārība atkal ņems virsroku.