Tas gan ir piejaucējis arī savas ēnas puses:

Punkts viens – esmu kļuvis tāds kā neiecietīgāks vai šerpāks pret visāda veida diletantismu vai neizdarības onkulismu lietās, kuras subjektīvi šķiet baigi būtiskas (tas pats Kultūras ministrijas gadījums).

div – uz darbu bieži sanāk iet pusgariem zobiem. Un arī tad bieži kā garāmejot. Trauku mazgātāja darbs uz pusslodzi apmēram.

trīs – kaut kā galīgi esmu atrāvies no vēlmes socializēties. Ļoti grūti komunicēt ar cilvēkiem, nevis tāpēc, ka ir ko runāt, bet ir vēlme „izsist” kādu nebūt labumu. Enerģētiskā līmenī tad rodas tā sajūta apmēram kā Džīzas saves, I spend.

če – tas viss rādījis kaut kādu nebijušu stāvokli arī dzīves-biedrošanas lietās. Mūsu abu rūpes katram brīžiem par vismaz divām saimniecībām (neviena no tām nav kopēja), veselības savdabības, vienam maģistrs, darbs, otram šitās iepriekš minētās lietas; tas viss radījis tādu kā peldēšanu pa vienu upi blakus, bet katram savā laivā. Reizēm jāpastiepj rokas & jāgaida, kad otrs stieps pretim. Reizēm jāsasitas ar pierēm vai laivām aiz tuvuma & brīdi jāatgrūžas. Reizēm jātur tā otra laiva cieši cieši. Ne tāpēc, ka tā slīd kur prom. Tāpēc, ka vismaz reizēm gribas to vienas laivas sajūtu. Vēl vairāk piestāt abiem tur malā pie smilšu sēres koku paēnā & skatīties, kā straume plūst, krāc, mainās, taisa atvarus & viltīgus sanesumus, bet tur tai malā ir miers & līdzās būšanas klusums.

Lūk, man tā pagrūtāk saprast ir teiksim nosacīti intelektuālās sabiedrības reakciju uz muzikālo apvienību Duets Sandra. Ar to klātesošo, manuprāt, lieko & apnicīgo, uz pārgudru smīkņāšanu vai prastu ierēkšanu balstīto retoriku. Reku tikko, piemēram, balsošana & dirškusija pie cibas hipstera blogera numur viens – Mārtkores.  

Tas tiesa, ka muzikālu un estētiska pienesumu Sandrā saskatīt grūti. Tomēr ir daži apstākļi, kas liek abu dzīvesbiedru darbošanos cienīt:

* reti jau kuram šobrīd izdodas pelnīt naudiņu ar radoši pozitīvu, pret sevi godīgu darbu & atbildīgu vēstījumu. uzturot sevi caur citu prieku.

* dueta daiļradē kā nozīmīga atzīmējama Vērojuma loma. Nevērtējošs, neangažēts vēstījums, norobežojoties no rietumnieciska intelektuālisma staipekņiem, no postmodernisma apnicīgās aronijas & citātu citēšanas, no radošajās industrijās tipiskās, nekritiskās lēkāšanas pakaļ modīgajām „tendencēm” (par piemēru kaut vai mūsu poproka lepnumiņi Prātnieki vai Instrumenti). Dziedāšana par vienkāršām lietām (jo tikai vienkāršās ir svarīgas, kā teiktu Raups), bez viltus, divdomības, bez klīniski uzkrītošas gribu-būt-labākais klātbūtnes. Distancēšanās no ārējā tēla manifestācijām kā sociālajiem spoguļiem.

* pieklājīga, neuzbrūkoša & nesaasināta vēlme pēc publicitātes. Kontrastā kaut vai ar visādiem ŌK akadēmiķiem, Novaja volna žagatu spartakiādi, eirōšīziju glamūra sekstūrismu, vietējo & aizokeāna nēģeru fizioloģisko vajadzību klaigām vai kaut vai tiem pašiem Viegliešiem ar uzkrītoši pozitīvo, foršiņo & viena dižgara mantojuma pārņemšanu (spekulatīvi, protams!) attaisnojošām publicitātes kampaņām.

///

Mani nepārsteigs (bet iepriecinās), ja kaut kad parādīsies doktora disertācijas filozofijā ar nosaukumu, nu kaut vai „Dzogčena un Vērojuma filozofijas analīze Dueta Sandra radošās darbības kontekstā”.