Man šķiet, ka pēdējos kādus 3-4 mēnešus esmu aizvadījis kapitālā
radošā egoismā. Manāmi vai nemanāmi, tas egoisms tāpat atspēlējas arī uz
subjektiem & fenomeniem man blakus. Radošajās lietās, protams, šis laiks šķiet
ir ļāvis veikt vienu otru izrāvienu (pirmkārt no sevis, no savām greizo spoguļu
barjerām). Laiks pavasarī pēc krusttēva aiziešanas tālākajos plānos & nonākšana
rakstniekmājā gandrīz vai bargi pienāca, iešķīla pa pakausi, teikdams: „Tā,
tagad apsēdies, padomā & sāc darīt, kas jādara.” Bez radošajām lietām vēl paši
vienkāršākie lauku darbi (malkas skaldīšanas spēka meditācija) & daba kā
vesels, neapzināts, bet vēlīgs spēka lauks.
Tas gan ir piejaucējis arī savas ēnas puses:
Punkts viens – esmu kļuvis tāds kā neiecietīgāks vai šerpāks
pret visāda veida diletantismu vai neizdarības onkulismu lietās, kuras
subjektīvi šķiet baigi būtiskas (tas pats Kultūras ministrijas gadījums).
div – uz darbu bieži sanāk iet pusgariem zobiem. Un arī tad bieži
kā garāmejot. Trauku mazgātāja darbs uz pusslodzi apmēram.
trīs – kaut kā galīgi esmu atrāvies no vēlmes socializēties.
Ļoti grūti komunicēt ar cilvēkiem, nevis tāpēc, ka ir ko runāt, bet ir vēlme „izsist”
kādu nebūt labumu. Enerģētiskā līmenī tad rodas tā sajūta apmēram kā Džīzas saves,
I spend.
če – tas viss rādījis kaut kādu nebijušu stāvokli arī dzīves-biedrošanas
lietās. Mūsu abu rūpes katram brīžiem par vismaz divām saimniecībām (neviena no
tām nav kopēja), veselības savdabības, vienam maģistrs, darbs, otram šitās iepriekš
minētās lietas; tas viss radījis tādu kā peldēšanu pa vienu upi blakus, bet
katram savā laivā. Reizēm jāpastiepj rokas & jāgaida, kad otrs stieps
pretim. Reizēm jāsasitas ar pierēm vai laivām aiz tuvuma & brīdi jāatgrūžas.
Reizēm jātur tā otra laiva cieši cieši. Ne tāpēc, ka tā slīd kur prom. Tāpēc,
ka vismaz reizēm gribas to vienas laivas sajūtu. Vēl vairāk piestāt abiem tur
malā pie smilšu sēres koku paēnā & skatīties, kā straume plūst, krāc, mainās,
taisa atvarus & viltīgus sanesumus, bet tur tai malā ir miers & līdzās būšanas
klusums.
|