Man ir atvieglojums, ka tā vakardiena beidzās. Pagājušo nakti pavadīju vienā divpadsmitstāvenē Maskačkā. Tu muzikālajam biedram dzīvo tā draudzene, kura studē medicīnu. Kaukad naktī mēs spēlējām spēli ar galvaskausu. Viņai ir tāds īsts cilvēka galvaskauss, visticamāk esot no 18. gadsimta. Galvaskausa augšas daļa ir nogriezta & noņemama kā bļoda; arī žoklis ir noņemams, tāpat liela daļa palikušie zobi. Spēle tāda, ka ieliek smadzeņu vietā žokli & citi min, kur tas žoklis ir. Kādam radās ideja salikt tajā galvaskausā cepumus & aiznest istabas biedrenei. Bet nē, iedomājos, kā būtu, ja mūsu tukšajās kaulu čaulās kāds sabērtu studentu brokastis...

            Tad mēs izslēdzām gaismas, apgūlāmies gultā & uzlikām Thee Silver Mt. Zion 13 Blues for Thirteen Moons. Sapratu arī, kāpēc viņi guļot atstāj tik skaļu fona mūziku. Tāpēc, ka viņi ir sūrākie krācēji, lūk, kāpēc!

            Braucot uz mājām mūsu vilciens nobrauca vienu sievieti. Visdrīzāk tā bija kaukāda nabaga bomžu sieviete. Viņas „sabiedrotais” vismaz noteikti tāds bija. Daži ziņkārīgie lopiņi attaisīja vagona logus & staipīja ārā savus preteklīgos vuāristu kaklus. Un tas „sabiedrotais” nožēlojamā alkana tembrā māva uz izmisušo mašīnistu, vienlaicīgi prasot pasažieriem cigareti & prikurit. Citas babuļas tikmēr ik pa laikam līda pie mana loga. Pasnaikstās gar, tad uzbudināti manierīgi nopūšas, aiziet atpakaļ & pēc brīža dara atkal tāpat. Apmēram žēl, ka pie tā loga nav elektriskais gans. Tikmēr cits zvēriņš vienlaicīgi dzer alu, bāž ārā savu nodzerto purnu, vēro Degpunktu dzīvajā & reizē komentē. Negribu izklausīties pēc pārākā mizantropa, bet ceru, ka nākotnē būs atsevišķi vagoni lopiņiem & cilvēkiem.