Šodien veicu kultūras antropoloģijas lauka pētījumu – ietverto novērojumu vietējā bomāru „Stokmanā”. Tas ir man tuvākais (liel)veikals, tāpēc arī mīlu to kā savu tuvāko.

Lai arī nejaušam ienācējam-pircējam „no malas”(šeit gan tādu nav) veikals varētu atgādināt sērīgi apskretušu vairumtirgotavas bāzi pilsētas nomalē, preces ir sakārtotas ērtā U veida formā. Turklāt tas ir darīts ar konkrētu sociāl-kulturālu pamatojumu.

~25% no apmeklētājiem ir tuvējo darbnīcu, auto servisu, skumīgu second-hand veikalu, katlumājas vai kokapstrādes ceha darbinieki. Šo cilvēku izglītības & spriestspējas tips lieliski sader ar siles-veida interjeru. Šie ļaudis flirtē ar pārdevējām & dažreiz mēģina nokaulēt cenu precēm.

Citi ~25% pircēji šeit ir pārākie bomāri vai vietējie pseido-bomži (augstākās pilotāžas alkonauti). Līdz ar to veikala iekārtojums ievērojami atvieglina viņu iespējas manevrēt-nespējas & sliktas-redzamības apstākļos. Šodien esot veikalā 15 minūtes biju liecinieks vairākiem tipiskiem viņu gājieniem. Vienu zaldātu-veterānu no alkohola armijas pārdevēja paņēma aiz šķvarņika & konfiscēja kafijas burku iekškabatā. Otrs pirka 2 „Cēsu gaišos”, bet trešo skārdeni bija iebāzis biksēs. Uz atmaskošanu viņš neuzķeras; teica: „Nu tak akcija – ņem 3 maksā par 2!”

Tomēr godīga potlač ceļa galvenā apmaiņas prece šeit ir tukšās pudeles. Es šodien aiznesu 41. Tas nav pārāk daudz. Bet precēs/naudā atdabūju gandrīz pusotru latu.

Vēl citi 25% ir bērni/jaunieši no tuvējas skolas & mājām. Viņi vispār ļoti daudzi šajā veikalā ierodas skaidrā. Ū-veida ērtums ir arī skolēnu priekšrocība, jo viņi vēl ir bērni (rietumu kultūras labumu apguvē). Turklāt tas ir kā treniņš priekšdienām – savdabīga sagatavošanās dzīvei nopietnos metropoļu lielveikalos.

            Atlikušie procenti ir random ļautiņi no tuvējās apkaimes. U-izkārtojums palīdz viņiem iekļauties ikdienas vāveres ritenī. Vispār aprakstam visneinteresantākā kategorija. Tāpēc arī par tiem neko nerakstīšu.

            Īpaša kategorija ir veikala darbinieces. Dažas ir padzīvojušas, tipiskas proletariāta pārstāves. Bet lielākā daļa ir jaunas meitenes, kuras pēc skata izskatās ļoti „nav-beigušas-pat-vidusskolu”. Lai arī Sigulda nav galīgākais pasaules ūķis & lauķu metropole, tomēr tuvējie ārpilsētas ciemi neslīkst kulturālā bagātībā. Bet viņas ir nu... patiešām zems līmenis. To pierāda situācija: Es meitenei izskaidroju, ka igauņu alus pudeles var pieņemt, jo stikla sastāvs & ornaments ir tāds pats kā dažam Aldarim.

Apsargi ir tikpat bieža parādība kā pie mums saule. Nav jau tā, ka nav bijuši vispār, bet pārāk bieži arī ne.

            Par skaņu celiņu veikalā. Ja kādam šķiet, ka radio Skonto ir viens varen sūdīgs latviešu radio, noteikti vajadzētu paklausīties to, kas skan šajā konsumtariāta katedrālē. „Radio Sigulda” ir gandrīz white trash etalons populārajā mūzikā. Kad ienācu, sāka skanēt 90-to beigās populārais vokāli instrumentālais ansamblis „Favorīts”. Šis projekts vērtējams kā mazliet neizdevusies Scooter atbalss. Nākamā dziesma bija ap gadsimtu miju populārā deju grupa A-Eiropa ar „Tuvumā-Tālumā”. Agrāk tā bija populāra (it īpaši Latgales) lauku & mazpilsētu klubos.

Mazliet par preču pieejamību. Piemēram, tējas izvēle nav pārāk liela. 4 dažādas paciņu tējas. Salīdzinot, alus sortiments mērojams ~40 škirnēs, no kurām lielākā daļa ir lētā gala (Cuba, Garais, Apinītis 7%, Bitīt’ matos, Jopcik bobīt, Ka tevi zivs, utt.). Kā ekskluzīva parādība izceļas Užavas alus divas šķirnes tieši gaļas vitrīnā. 88 santīmi, starp citu.