Cilvēkam piemīt tikai divi veidi absolūti tīrai, nepastarpinātai radošai izpausmei.

Viens ir dziedāšana. Tā dziedāšana, kad izdziedi nevis tekstu, konkrētu melodiju, bet to enerģiju, zemapziņas vai kaukurienes vēstījumu. Kā ejot pa mežu & solidarizē savu dvēseli ar meža iemītnieku skaņām vai dabas mūžīgo koncertzāli. Vai atnāc mājās lielpilsētas izmocīts, sagruzīts & iztukšots. Un bļauj par nolāpīto cilvēku nelaimi bojāt otram dzīvi ar savām negatīvajām enerģijām.

Un otrs ir deja-kustība.

Un nevis tad, kad aiz-nav-ko-darīt ej tautas deju ansamblītī vai maksā par kaukādām apdauzītām līnij-dejām. Tas ir tad, kad tikai caur ķermeņa kustībām izsaki savas izjūtas. Kaisli, prieku, dejas ar klātu stāvošiem gariem vai vienkārši izpaud savu enerģiju, kura prasa sevi atbrīvot.

Tautas dejas esu dejojis apmēram divreiz, līnijdejas nemaz, modernās-klasiskās biškīt; lielākā dejošana iznākusi visādos koncertos. Priecājos, ka ir sanācis (& joprojām ik pa laikam sanāk) nodarboties ar cīņas deju. Kīniešu tradicionālie tao-lu kustību kompleksi ir kā lielāka vai mazāka cīņa ar neredzamu (iedomātu, ēnas) pretinieku. Mērķis ir katrā kustībā ielikt maksimālu iekšējo enerģiju, saglabājot kustību plūstamību un vienmērību.