Biju tik ļoti klusībā cerējis, ka vecie spoki neatgriezīsies, bet pēdējās dienās tieši sapņos atmiņu rētu tīklojums neatkāpjas no acu kaktiem kā tumsa istabas stūros. Sapņos man jāizdzīvo situācijas, kas nav manējās, kas nav bijušās manējās, kas, es izmisīgi ceru, kādreiz būs manējās.

Un tad pamostoties tas viss ir pagaisis kā meža skaņas, melodijas, kuras pārtrauc motorzāģis, kad esi aizbraucis viens pats dziļi mežā, lai paraudātu vai pabūtu galīgi viens. Gluži vai palicis viens pats zem Saules, bez Tā, kas tevi tikko ir pametis...

Tad atceries, ka Labie Gari tevi visdrīzāk sargā & nekad nepametīs – un tas ir svarīgi.

Tieši šajās atmiņās, kas tagad pieņēmušas skumju veidolu smok šis putnēns, ribu būrītī ieslodzītais, ar bēdīgi pukstošu čiepstēšanu, par to, ka viņš skumdina arī savu Cilvēku, par to, ka to viņam nepamest, nu nelaidīs tas viņu brīvībā.

Bet tagad, ai Nakts, Tu lielā māsa,

Ai ēnas, ēnas – tās mazās māsas...