Biju tik ļoti
klusībā cerējis, ka vecie spoki neatgriezīsies, bet pēdējās dienās tieši sapņos
atmiņu rētu tīklojums neatkāpjas no acu kaktiem kā tumsa istabas stūros. Sapņos
man jāizdzīvo situācijas, kas nav manējās, kas nav bijušās manējās, kas, es
izmisīgi ceru, kādreiz būs manējās.
Un tad
pamostoties tas viss ir pagaisis kā meža skaņas, melodijas, kuras pārtrauc
motorzāģis, kad esi aizbraucis viens pats dziļi mežā, lai paraudātu vai pabūtu
galīgi viens. Gluži vai palicis viens pats zem Saules, bez Tā, kas tevi tikko
ir pametis...
Tad atceries,
ka Labie Gari tevi visdrīzāk sargā & nekad nepametīs – un tas ir svarīgi.
Tieši šajās
atmiņās, kas tagad pieņēmušas skumju veidolu smok šis putnēns, ribu būrītī
ieslodzītais, ar bēdīgi pukstošu čiepstēšanu, par to, ka viņš skumdina arī savu
Cilvēku, par to, ka to viņam nepamest, nu nelaidīs tas viņu brīvībā.
Bet tagad, ai Nakts,
Tu lielā māsa,
Ai ēnas, ēnas –
tās mazās māsas...
--> Tūliņ arī par labajām lietām! |