Anubet šovakar vienalga jūtos kā ticiānveida vai plātas paklājs ar sērīgu skuju smaržu, kas protams nav nekāds attaisnojums... Bet naktī vienam staigāt pa kapiem un mežu, līdz ar pēdējām saulrieta atblāzmām, dūmakainu Gaujas ieleju pils siluetiem ir iedvesmojoši. Ja vēl pacel aci, lai lūkotu pirmās zvaigznes un starp bērzu lapotnes brīvajiem debesu laukumiem tieši simetriski, nevienai nepazūdot, tajās izdīgst Lielais lācis (L.Greizrati). Kad mežs turklāt smaržo pēc mājām...