Zini, tas jau ir TAS - kas mani biedē visvairāk - cilvēki, kuri pirms mesties iekšā Tunelī vai nu ir vīlušies visā un noguruši, un vnk nepaņem neko sev līdzi, un neko arī nav atstājuši.

Un tad vēl ir ne mazums to, kas PAŅEM sev līdzi, bet - ir vīlušies citos, un tā arī nav neko no savas dvēseles atstājuši šeitan. Citreiz atrodi kko vecās kladēs, kas nekad nav parādījies uz āru, citreiz, pagūstot parunāties pirms TAM, cilvēks beidzot saprot, ka nu vairs nav ko zaudēt, un ja ne tagad, tad nekad - tad arī daudz kas mēdz atklāties.

Starp citu, es neteiktu, ka "neļauj būt cilvēkiem". Mēs paši sev neļaujam tādiem būt, un paši sev neļaujam just, un arī to kādā no daudzajiem veidiem parādīt uz āru. Pārsvarā vismaz. Domājam, ka domā,ka tā neir labi un ir sviests. Un tās jau pašā apakšā ir bailes un nekas vairāk. IMHO
A.

(Reply to this) (Thread)

Par tiem cilvēkiem domāju patiesu cilvēcību, ar visām tās ēnas pusēm. Par to, ka neļauj būt mirstīgiem, vājiem, patiesi, dziļi jūtošiem. Par to, ka neļauj lietot to, kas viņiem pašiem palīdz sevi pārdzīvot. Uzbrauca Petijai par peijot-kaktusiem, Igijam par tām 100 lietām, ko viņš patērēja. Sauca par nāriem, alkoholiķiem [un raganu] pirms skatījās dziļāk. Par to, ka viņi dzied, kāda ir pasaule, kādi ir viņi paši... Par to, ka daudzu priekšstatos cilvēks ir TIKAI tas, kas ir ieliekams rāmjos!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā ir - labprātāk pieņem nepatiesu, piefrizētu un apgrieztu tēlu, nekā cilvēku pa īstam. Par Vielām, man biški citi uzskati, bet - būtību tas nemaina. Tiklīdz atļausies būt vairāk kā tas, kā tevi redz/sagaida citi, tā..

A.G.

(Reply to this) (Parent)