Gonzo Notes Nr.45 (IZ.o4.1o)

Beidzot atkūlos mājas... un kas mani par to sagaida?

No vienas šķērsielas ārā griežas viens minivens & uzgriežas man virsū apmēram uz papēžiem. Eju uz priekšu, šis brauc tikpat tuvu, tad apdzen. Tad no viņa izliecas šoferis-vīrelis ap 70 gadiem & mani uzrunā. Izņemu ausis kopā ar pieklājīgu „ko lūdzu?”. Viņš saka: „Atdo savu ģitāri!...” Uz manu reakciju „jā, divreiz!” viņš reaģēja ar tādu smaidiņu, it kā pie viesību galda būtu izstāstījis rupju & nesmieklīgu anekdoti par Brežnevu vai palaidis purkšķīti pārpildītā somu pirtī.

Epizodes beigas.

Nu ko – pavasaris nesaudzē arī pēc-klimaksa (pēc-andropauzes) vecuma ļautiņus...

---

Ejot pēc alus, man pretim nāca vairākas mazās gudreneices no tuvīnās pamatskolas. Viena (visticamāk pati gudrākā) stāstīja pārējām par tām poļu nedienām aviācijā & politikā. Cik varēja noprast, vis-gudreniece iepazīstināja draudzenes arī ar vēsturisko kontekstu.

Tad es iedomājos, ka meitenei varbūt taisnība:

Diplomātija, vēstures skaidrošana, (ne)braukšana uz „uzvaras” dienu, mūžīgās gaudas par savu upuru statusu ir sō 90ties...

Mums taču savā elitē tagad netrūkt kandidātu, ko aizsūtīt, piemēram, uz kādu bijušo lēģeri/GULAGu deportāciju piemiņai... Iespējams tas varētu arī sapurināt politiskos prātus, atsvaidzināt rindas, likt saprast savu atbildību vēstures & tautas priekšā.

Metāla putni nekad nelido cēli.