Gonzo Notes Nr.32 (Io.o6.o9)

Mana pēdējo dienu galvenā nodarbe ir bijusi elpošana dažādos stāvokļos. Guļus, sēdus, mazāk stāvus. Lai cik daudz es neieredzētu savu fizisko ķermeni, man dažreiz paliek bēdīgi, kad esmu viņu tik pa daudz samocījis, apspiedis pretošanos, kāds gan brīnums, ka viņš nolemj padumpoties, kāds gan brīnums, ka tas izdodas.

Tagad ir savādāk. Nevienam neatmaksājas izjust pliku nožēlu par neatgriezeniski zaudēto laiku. Vakar bija skumjas par to, ka nespēju darīt neko radošu. Šodien esmu pāri. Apziņa, ka bez visāda veida radošām lietām normāli varu iztikt kādas 2-3, max 5 dienas. Tad sākas prāta lomkas, sāk griezties hroniskās depresijas centrifūga & man ir bezmaz jāvemj, ja neko citu nevaru/negribu darīt. Tad nu šodien aiz niknuma nolēmu iemācīties, piemēram, Under the Bridge fantastisko intro. Vismaz lai kaukā nomierinātu sakacināto & samīdīto prātiņu; kā arī lai izskrūvētu izdegušās dvēseles lampas.

“That's what I spend most of my time doing, breathing a lot. I like air.” /John Frusciante/