Gonzo Notes Nr.31 (ZB.oS.o9)

Neesmu gan īsti pārliecināts, bet tā smarža manā istabā atgādina nervu gāzi. „Vai nevēlies kādu tabletīti?” viņa teica.

            Manu skumju pietiktu kādiem diviem bataljoniem vai 20 birojiem. Ja ne to, tad vientulības tikpat & vēl divreiz vismaz. Acis tīklo kā asiņainu zemestrīču trauslās plaisiņas; prāts verd kā strutu vulkāns, bet uz āru izvirst tikai pelni & kaukādi nožēlojami putekļi. Tumšdzeltens mēnessirpis šķeļ aukstās debesis; caur zemes silto dūmaku lido laikam pēc manas galvas. Es jau nemaz nespirinos pretim, nebeidz, ja esi beidzot sācis; bet neatstāj aiz sevis tukšumu vai nobeidz pavisam.

            Caur nakti man līdzi gāja pelēki tīģerrakstains kaķēns ar tādām sabaidītām acīm, lūdzošu skatienu paņemt viņu sev līdzi uz mājām vai paņemt prom no tās pasaules, kas mērdējusi badā, situsi to ar plastmasas slotas kātu vai mākslīgās ādas zābaka galu, likusi salt ziemās zem svešu dzīvokļu palodzēm, gulēt siltumtrasēs, mērcēties agro pavasaru & vēlo rudeņu lietavās, barojusi ar puvušām reņģu ādām & zaļu krējumu no saplīsušas stikla burkas, likusi vairīties no divkājaino naidīgajiem skatiem...

bet, kažociņ, es nevaru, jo pats taču nezinu, kur ellē eju...

---

Tomēr ir labi būt dzīvam arī pēc 5-ās prognozes.