Gonzo Notes Nr.22 (Iz.oZ.o9)

Daļu vakarnakts atkal pavadīju tajā dārza būdā, visu laiku kurinot godmaņkrāsniņu, aukstums (-8) kāriem nagiem līda no kaktiem, kad biju nolēmis palikt vasaras apģērbā. Nevelkot nekādas politiskas kolerācijas!

Es tikai rakstīju, tad spēlēju, gaudoju, ka visi kakti dūcēja. Pēc pusnakts mani kā allaž nemanāmi apstāja visi tie parastie gari. Un lokanās ēnas aiz redzēs leņķa. Un vienā brīdī pamanīju TO. Vienu brīdi, kā meteorīta uzplaiksnījumu starp vienkārši zvaigznēm. To pārkāpto robežu, aiz kuras izteiktais, spēlētais, izdziedātais nonāk jau citā pasaulē. To, kas dzirdams Fruščantes pirmo albumu dažos skaņdarbos ( kā Well I’ve been, Weight down...), kā Kobeina pēdējo gadu dažos ierakstos (it īpaši, Do Re Mi), kā dažos no Dakša Vēl nedzimušas reliģijas templī dziesmām. Un jebkur citur, kur tas reti, bet IR.

Jā, nevaru nepateikt, ka:

Dvēseles svars ir negatīvs skaitlis

Nu un tad, ka kaukad iepriekš bijām dzēruši absintu, pirms tam saules rietā sniega klajumā es pāris minūtes biju stāvējis mabu stājā, sūcis rietošo sauli & tādā garā...

Vienkārši dažreiz man dzīvot labāk sanāk arī ar acīm vaļā...

Jau atkal atbraucot no tās derdzīgās galvaspilsētas jūtos kā viens un haiveja sabraukts meža zvēriņš.

            Ja nu kāda reklāma būtu jānosauc par vērtīgu, tad šī ar skumjo indiāni laikam ir viena no mani visvairāk uzrunājušajām.

Jā, pirmkārt jau tas, ka tā vēršas pret dabas piesārņojumu, liek padomāt par savu liekulību, dzīvojot sterilas toksiskas izgāztuves vidē.

Bet arī tas, ka Amerikas pirmiedzīvotājus (indiāņus) daudzi kapitālistiskai, korporatīvajai prostitūcijai nodevušies ļautiņi (ne jau tikai 70-tajos gados!) nedēvēja citādi kā par „sabiedrības atkritumiem”. Rietumu cilvēku tuvredzībai & alkatībai laikam nebūs robežu. Tagad nu raudiet paši jo divkārt gauži, kad palēnām sāk atspēlēties tie, kurus jūs ignorējāt pazemojāt & iznīcinājāt...

[Delete] iepriekšējo?

[OK]

Šī laika sajūta vienkārši nebeidz vien spiest pakrūtē kā ribu būrī smokošs putnēns...