Gonzo Notes Nr.19 (ZB.Iz.o8)

Nesen aizvadīju radoši & sociāli ļoti jauku nakti, bet... atkal arī mazliet ar nāves klātbūtni. Šoreiz pavisam spēcīgi sastapos ar to sajūtu, par kuru runāju jau iepriekš: cilvēks, kurš sajutis nāves tuvumu, pat ieskatījies tai acīs, vairs neraudzīsies uz dzīvi kā iepriekš...

Palielā āra baseinā, peldēju no āliņģa vienā stūrī uz otru... un apmaldījos... neatradu uzreiz otru izeju... biju aizpeldējis tai garām. Tikai ledains ūdens, kādu 10 cm biezs ledus vāks virs manīm. Virs tā redzamas gaismas, pat cilvēku silueti, bet netiec tur, netiec augšā. Atpeldēju atpakaļ, gar sienu, kur mani palīdzīgi izvilka ārā. Kādu pusminūti es esot tur pētījis ūdensdzīvi...

Zem ūdens tu sajūti nāvi ļoti skaidri, bet spēj dzīvot. Man netrūka elpas. Vienā brīdī sāka trūkt drosmes; neliela panika, visu laiku jūtot sev virsū to smago, caurspīdīgo vāku.

Pēc tam jocīgas izjūtas. Skatoties nāvei sejā. Tik liels miers. Domu skaidrība. Nekādas panikas.

Šādos brīžos labākais ir tas, ka parādās vēl, kas, ne tikai tas ikdienišķais, laicīgais, kuslais ķermenis... kaut kas pārpasaulīgs, iekšējā dzīvotgriba...

            Man bija sajūta, ka pa īstam esmu. Ka nevaru tik viegli izgaist no šejienes.